Pēdējā laikā visapkārt tiek ļoti daudz runāts un rakstīts par digitālo transformāciju. Izklausās jau gudri, bet ko tad īsti tas nozīmē? Kas slēpjas aiz neskaitāmajiem patosa un vispārību pilnajiem tekstiem? Es to mēģinātu skaidrot ar analoģiju.
Visiem mums ir labi pazīstams cilvēka dzīves scenārijs. Jaundzimušais sākumā rāpo un veļas kā māk. Tad kaut kādā brīdī saprot, ka jāceļas vien būs kājās un jāsāk staigāt. Pēc tam iemācās runāt, lasīt un rēķināt. Tad izveido savu dzīves teoriju, kurā vecāki ir muļķi un viņš pats – visgudrākais. Varbūt augstskola, varbūt nē, bet sākas reālā dzīve ar pilnīgi atšķirīgām realitātes atklāsmēm. Cilvēks pēkšņi konstatē, ka viss, ko uzskatīja par fundamentālu tīņa gadu domāšanas modeli, ir tikai fantāzijas un sen aizgājuša laika priekšstati par kārtību sabiedrībā un karjeru. Neizbēgami iestājas brīdis, kad jaunais cilvēks ir spiests pārvērtēt savu iepriekšējo pieredzi, atteikties no kaut kā agrāk ļoti tuva un patīkama, pieņemt kaut ko jaunu un nezināmu. Kaut ko, kas atbalstīs tālāko karjeru pasaulē, kas ir būtiski izmainījusies. Ir, protams, alternatīva – izgaišana pelēcībā.
Līdzīgi process notiek arī biznesā. Pirmsākumos gandrīz katram biznesam ir nekonkrēts mērķis – taisīt biznesu un nopelnīt lielu naudu. Tad rodas mazas problēmas, kuru risināšanai tiek iegādāti lēti un vienkārši instrumenti. Kad problēmas kļūst nopietnākas, nopietnākus instrumentus pirkt ir žēl. Tādēļ ar vecajiem, vienkāršajiem atrod veidu, kā pielāpīties. Par galveno kritēriju tiek izvēlēts mērķis NE-iegādāties jaunus un situācijai piemērotus instrumentus. Tiek radīti dažādi unikāli, asprātīgi, bet lielākoties ļoti neefektīvi risinājumi. Tie balstās uz pastiprinātu cilvēku rutīnas darbu un nav mērogojami. Nenodrošina efektīvu darba procesu, bezjēdzīgi noslogo darbiniekus un bieži vien rada vairāk kļūdu nekā risinājumu. Klienti ir neapmierināti, labi iesākta izaugsme buksē un nav skaidrs, ko darīt tālāk.
Neizbēgami pienāk brīdis, kad vadzis lūst. Uzņēmums nonāk izvēles priekšā – atmest veco un savu laiku izdzīvojušo vai palikt pelēcības zonā ar lielu varbūtību pakāpeniski tajā izzust.
Saprotot šo dilemmu, uzņēmums izvēlas nākošajam attīstības ciklam piemērotāku jauno tehnoloģisko nodrošinājumu. Nākamais solis – to ieviest praktiskajā darbā. Un tieši šajā brīdī sākas (bet dažreiz tomēr neiesākas) stāsts par Digitālo Transformāciju.
Uzņēmumam ir trīs iespējas:
- Saglabāt vecos, neefektīvos procesus, pielāgot jauno tehnoloģiju vecajam darba stilam bez vērā ņemamām procesu izmaiņām. Šādi mēs iegūstam efektīvi aprīkotu neefektīvu biznesu un jēgas no jaunajām tehnoloģijām – praktiski nulle.
- Atmest vecos, unikālos un asprātīgos procesus kā savu laiku izdzīvojušus un paļauties uz to, ka jaunā tehnoloģija “zina labāk”, kā realizēt aplūkojamos biznesa procesus. Šajā scenārijā uzņēmums iegūst nenoliedzamu efektivitātes uzlabojumu. Darbs sokas daudz raitāk, darbinieki var nodarboties ar pievienoto vērtību radošiem uzdevumiem, kļūdu daudzums samazinās līdz minimumam un klienti ir laimīgi. Tomēr uzņēmums nekādas jaunas virsotnes nesasniedz. Biznesa modelis neizmainījās, tika “iztaisnoti” greizie procesi, bet nenotika nekādas radikālas biznesa procesu transformācijas. Jēga no jaunajām tehnoloģijām ir, bet to patiesais potenciāls paliek neizmantots.
- Ejot pa ceļu Nr. 2 uzņēmums izvērtē savu biznesa modeli un procesus pēc būtības – kā tie atbilst laika garam, modernajām tendencēm un tehnoloģiskajām iespējām. Izvērtē ko un kā principiāli savādāk ļauj darīt jaunās tehnoloģijas pēc būtības. Un kas svarīgi – ieceļ šo iespēju meklēšanu patstāvīga biznesa procesa kārtā. Ievieš kā ikdienas dzīves normu. Vai nu nozīmējot šai lomai kādu no vadošajiem biznesa menedžeriem vai, vislabāk – iedibinot jaunrades biznesa kultūru, radot tradīciju visā uzņēmumā – darbiniekiem katru dienu mazliet padomāt par to, kā lietas varētu darīt savādāk. Atrodot hipotēzes, testē tās praktiskajā dzīvē, apzināti ejot uz tādiem darbības modeļiem, kurus ļauj realizēt tehnoloģijas, bet citi vēl nelieto. Neviens šajā scenārijā neatbrīvo uzņēmumu no jaunāko tehnoloģiju bāzes līmeņa ieviešanas nepieciešamības, taču šis ir veids, kā neapstāties pie pamatlietām. Kā mērķtiecīgi iet tālāk un izmantot jaunās iespējas pilnā apjomā. Veids, kā radīt būtisku izrāvienu no “visi dara tā” vienveidības un ierakstīt sevi tirgus līderu sarakstā.
Iespēja Nr. 3 arī ir īstais stāsts par Digitālās Transformācijas realizēšanu uzņēmumā. Stāsts par to, ka jaunās tehnoloģijas nav domātas priekš tam, lai veco darbu darītu kā līdz šīm, tikai mazliet ātrāk un efektīvāk. Tas ir stāsts par to, ka izmantojot jaunās tehnoloģijas un mērķtiecīgi veicot jaunu iespēju meklējumus, esošais bizness tiek soli pa solim transformēts, radot radikālo jaunu veidu, kā strādāt un apdzīt konkurentus.
Lai šādu modeli realizētu, nenoliedzam ir vajadzīgas tehnoloģijas, kas spēj strauji adaptēties mainīgajām vajadzībām gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Ir vajadzīgas tehnoloģiskās iespējas, kuras var viegli, finansiāli atļauties, kuras var ātri pieslēgt un tikpat ātri atslēgt, neradot lielus robus budžetā. Šādas iespējas ir principāli nesasniedzamas klasiskajā IT modelī, kas balstīts uz tehnoloģiju iegādi fiksētos daudzumus uzstādīšanai uzņēmuma iekšējās sistēmās. Tas ir dārgi. Ir ilgi un grūti realizēt uzstādīšanu un principā neiespējami atteikties no kaut kā nevajadzīga. Robs naudas un laika budžetā ir liels un neizbēgams. Šis tradicionālais modelis vienkārši nav piemērots ātrai un dinamiski mainīgai biznesa videi. Šodien ārpus mākoņa un subscription modeļa nekādas inovatīvas tehnoloģijas vairs nerodas. Tas vēstures posms ir noiets. Tu joprojām vēl vari uzbūvēt kaut ko savu, bet tā būs tikai pagājušās desmitgades domāšanas un sasniegumu iesaldēta replika. Tā var nodrošināt lineāru izaugsmi kādu brīdi, taču pasaule šodien attīstās pa eksponenti un lineārais modelis vairs nespēj konkurēt. Tev ir jāizdara izvēle – lieto tehnoloģijas un transformē biznesu vai pakāpeniski izzust pelēcībā. Tāds, lūk, tas Digitālās Transformācijas stāsts…
