Diemžēl esam tur, kur esam – Covid-19 pandēmija ir pārņēmusi pasauli. Apmēram 4 mēnešu laikā slimība aptvērusi gandrīz visas pasaules valstis, un beigas vēl nav redzamas. Prognozes par situācijas attīstību ir visdažādākās – no ļoti optimistiskām līdz galēji pesimistiskām. Tomēr jebkurā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka 10. maijs, kad Latvijā būtu jābeidzas ārkārtas stāvoklim, neko neatrisinās. Nekas ar to nebeigsies. Es teiktu – šis varētu būt datums, kad mēs varēsim teikt, ka ir beigusies iesildīšanās un varam sākt pandēmijas radīto seku vingrojumus ar pilnu jaudu.
Protams, ka mēs visi ļoti ceram uz drīzu vakcīnu paradīšanos. Protams, ka katra ziņa par jaunatrastām, iespējams, iedarbīgām zālēm mums liek cerīgi uzelpot. Tomēr – pasaulē ir ļoti daudz iedzīvotāju, ražošanas jaudas jaunam medikamentam ir vēl jārada. Pat ja šis medikaments kādā brīnumainā kārtā iziet tradicionālo sertifikācijas ceļu dažās dienās, līdz nepieciešamā apjoma saražošanai paies kāds laiks. Pēc tam šis medikaments ir jāpiegādā līdz medicīnas iestādēm visā pasaulē, kas arī nav ne ātrs, ne gluži triviāls uzdevums. Racionāli domājot – tas viss nekādi nenotiks līdz 10. maijam. Savukārt vīrusam par to ne silts, ne auksts. Tas turpinās vairoties un dzīt cilvēkus aizvien dziļākā izolācijā. Cilvēkiem nāksies sadzīvot ar dilemmu – saslimt vai neiet ārā no mājām. Vērojot, kā attīstās notikumi, 4 ārkārtas stāvokļa mēneši Latvijā varētu būt optimistisks novērtējums.
Palūkojoties uz šo situāciju no praktiskās puses, pārņem diezgan nejaukas sajūtas. Ekonomika grūst kā kāršu namiņš. Milzīgas industrijas (aviācija, pasažieru pārvadājumi, tūrisms, viesnīcas, sabiedriskā ēdināšana u.c. ) nedēļas laikā ir vienkārši apstājušās un nav paredzams, ka tās varētu drīz atjaunot darbību. Tajās nozarēs, kuras vīruss nav pilnībā apstādinājis, cilvēkiem jāizvēlas iet uz darbu augsta riska apstākļos vai sēdēt mājās bez algas. Valsts sola maksāt algas par dīkstāvēm, bet – cik ilgi un kam? Joprojām valdība spītīgi turas pie tikai pašiem saprotamas koncepcijas par atbalstāmo nozaru sarakstu un 2 miljardi Eur, kurus politiķi paši sadalīs pēc saviem ieskatiem, ir patiesībā ļoti maza summa, kad lielākā daļa valsts vairs nepelna.
Grozies kā gribi – pasaule ir izmainījusies. Cilvēki visā pasaulē ir spiesti mainīt ierasto dzīves, darba un sadzīves modeļus. Visus vienlaicīgi. Izdzīvošana vēlme prasa strauji iemācīties dzīvot šajā krietni apdzīvotajā pasaulē tā, lai nenonāktu tiešā fiziskā kontaktā ar citiem cilvēkiem. Vēsture mums skaidri parāda, ka nākotnē pilnīgi noteikti nāks aizvien jauni nepazīstami vīrusi un citas krīzes, nav ne mazākā pamata domāt, ka šī jauna prasme – dzīvot bez kontakta ar citiem cilvēkiem, būs nepieciešama tikai dažas nedēļas. Realitāte ir tieši pretēja – mums šādā izolācijā varētu būt jādzīvo ne tikai vairākus mēnešus, bet arī ilgi vēl pēc tam. Līdz ar to šis izolētās dzīves modelis izskatās uz palikšanu. Ja mēs to neapgūsim, tad slimos un mirs ļoti daudz cilvēku no šīs pandēmijas, bet uz sliekšņa jau drīz mīņāsies nākošā. Ja mēs šo jauno realitāti pieņemsim un apgūsim, tad tā vairs nekur neaizies prom no mūsu ikdienas. Un šeit arī lielais jautājums – kā spēs darboties ekonomika šajā jaunajā realitātē? Acīmredzami šī jaunā ekonomika būs jābalsta uz minimālu fizisko kontaktu visur, kur vien tas iespējams. Faktiski tas nozīmē strauju robotizācijas uzplaukumu, pilnīgi savādāku, bezkontakta klientu apkalpošanas modeli un attālinātu darbu. Lielie biroji paliks pagātnē. Tie vienkārši kļūs pārāk bīstami. Papildus robotizācijas masveida uzplaukumam, nāksies pāriet uz attālināto darbu kā galveno sadarbības modeli. Visur un visā, kur vien tas iespējams. Nevis kā krīzes risinājumā, bet pilnīgi pastāvīgi uz palikšanu.
Ir gan arī labā ziņa – attālinātais darbs šodien vairs nav nekāds brīnums. Daudzi uzņēmumi šodien to jau dara. Šos uzņēmumus vīrusu pandēmijas ietekmēs daudz mazāk kā pārējos, un ir tikai jāturpina attīstīt šis darba organizācijas modelis. Visiem pārējiem gan izskatās, ka ir sākusies laika spēle – kas paspēs un nolems transformēt savas sistēmas, tas dzīvos. Kas kavēsies, tas izzudīs vēstures putekļos. Jautājums ir vienkāršs: ko izvēlēsies Tu? Adaptēties un iet pa priekš notikumiem vai nedarīt neko un cerēt uz to labāko?
